EN LV LT

Zemniekiem

Jau daudzu gadsimtu garumā Lielupes baseina reģiona auglīgās augsnes tiek izmantotas lauksaimniecībā. Šobrīd lauksaimniecības zemes aizņem 62% no kopējās upes baseina teritorijas un no tiem aramzeme aizņem apmēram 2/3 daļas. Lielupes sateces baseina ūdeņi ir vieni no vispiesārņotākajiem ūdeņiem Latvijā un lielā mērā atbildība par to ir jāuzņemas tieši vietējiem lauksaimniekiem Latvijā un Lietuvā.

Lai samazinātu piesārņojumu, tikai nedaudz izmainot saimniekošanas paradumus, zemnieki var paveikt daudz.  Tā kā galvenais ūdeņu piesārņojuma iemesls šajā reģionā ir lauksaimniecībā pielietotā mēslojuma (gan organiskā, gan minerālā) un augu aizsardzības līdzekļu jeb pesticīdu nokļūšana ūdeņos, zemnieku galvenais uzdevums būtu mēģināt to novērst. Lielas piesārņojuma noplūdes var radīt arī nepareizi organizēta mājlopu turēšana. Galvenie pasākumi, ko var darīt zemnieki, lai samazinātu lauksaimniecības radītā piesārņojuma noplūdi ūdeņos.

Izveidot zaļās joslas jeb buferzonas gar ūdens tecēm un ezeriem un dīķiem. Joslas, kas ir atstātas neapstrādātas 5-10 metru platumā, efektīvi samazina mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu daudzuma nonākšanu ūdeņos;

 Veikt augsnes mehānisko apstrādi (aršanu, kultivēšanu, ecēšanu) pēc iespējas retāk un apstākļos, kad ir vismazākais barības vielu izskalošanās risks. Jāņem vērā augsnes īpašības un tās mitruma apstākļus, laika apstākļus un augu kultūra. Paugurainos apvidos augsnes apstrāde jāveic šķērsām nogāzei;

 Veikt mēslošanas līdzekļu iestrādi:

- akurāti ievērojot noteiktās lietošanas devas’, ņemot vērā gan augsnes īpašības, gan gadalaiku. Lai arī dažādas kultūras patērē dažāda daudzuma barības vielas, ir izpētīts, ka barības vielu līdzsvara nodrošināšanai ir jāizmanto mazāk kā 170 kg slāpekļa uz hektāru viena gada laikā;

- tajā gadalaikā un laika apstākļos, kad augi spēj maksimāli uzņemt tā barības vielas. Sasalušas, pārmitras, pārplūstošas vai apsnigušas augsnes mēslošanas gadījumā lielākais barības vielu daudzums izskalosies un nonāks apkārtējos ūdeņos;

- maksimāli vienmērīgāk un īsākā laika posmā;

- vismaz 10 metru attālumā no ūdeņiem un novadgrāvjiem.

 Augu aizsardzības līdzekļus jeb pesticīdus izmantot: pēc iespējas retāk; stingri ievērojot to lietošanas instrukcijas un ievērojot 10 m attālumu no ūdenstecēm un ūdenstilpēm;

 Mājlopu turēšana

- nepieļaut noplūdes no mājlopu mītnes, kūtsmēslu krātuves un skābbarības glabātuves, pareizi izbūvējot un maksimāli izolējot tās no apkārtējās vides;

- turēt optimālu skaitu mājlopu. Zinātnieki ir novērtējuši, cik uz vienu dažādu dzīvnieka vienību ir nepieciešamas ganības vai aramzeme. Piemēram, 100 piena govju uzturēšanai zemniekam būtu nepieciešami apmēram 38 hektāri zemes. Līdzīgi aprēķini ir veikti arī par citu mājlopu uzturēšanu.

 Pasaulē un pēdējā laikā arī pie mums aizvien populārāk kļūst saimniekot ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Tas nozīmē saimniekot un iegūt lauksaimniecības produktus tikai ar dabiskām bioloģiskām metodēm, neizmantojot ķīmiski sintezētas vielas, piemēram, minerālmēslus, pesticīdus utt. Saimniekošanas pamatā ir veselīga augsne, kas ir dzīva vienība ar daudzveidīgu floru un faunu, un kurā augošie augi paši var pretoties kaitēkļiem un slimībām. Turklāt ražas palielināšanai augus nevis baro, bet izmanto dažādus paņēmienus, kas rosina dzīvības procesus augsnē. Daži piemēri:

- augi tiek audzēti kopā ar tādiem augiem, kas simbiozē ar mikroorganismiem spēj slāpekli uzņemt no gaisa;
- augsnē tiek ievadīta organisko masa, kā komposts, zaļmēslojums u.c., nodrošinot sīkbūtņu barošanos augsnē;
- pielieto mikroorganismu darbību rosinošus augsnes apstrādes paņēmienus, piemēram, augsnes apvēršanu, vagu metodi, dziļirdināšanu u.c.;
- izmanto dabiskus preparātus augu un kompostu apstrādei, kas veicina mikroorganismu darbību un augiem grūti uzņemamo savienojamo savienojumu augsnē pārveidošanos viegli uzņemamu savienojumu veidā.

Tomēr bioloģiskā lauksaimniecība nenozīmē tikai ķīmiski sintezēto vielu neizmantošanu. Tipiska bioloģiskās lauksaimniecības prakse ietver arī:

- ļoti stingrus ierobežojumus arī antibiotiku lietošanā lauksaimniecības dzīvniekiem, pārtikas piedevu un pārstrādes palīglīdzekļu, un citu ķīmisko izejmateriālu lietošanā;
- pilnīgu aizliegumu ģenētiski modificēto organismu lietošanā;
- saimniecībā pieejamo resursu maksimāla izmantošanu, piemēram, kūtsmēslu izmantošana mēslojumam vai arī saimniecībā saražotās lopbarības izmantošana;
- augu un dzīvnieku šķirņu izvēli, pamatojoties uz katras šķirnes izturību pret slimībām un pielāgošanās spējām vietējiem apstākļiem;
- lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanu brīvā dabā un to nodrošināšana ar bioloģisku barību.

Latvijā bioloģiskās zemnieku saimniecības savu produkciju pārdod ar speciālu marķējumu „Latvijas ekoprodukts” tādējādi pircēji atpazīst šos produktus un par tiem attiecīgi maksā. Lai kļūtu par bioloģisko saimniecību un varētu savu produkciju izplatīt kā bioloģisku, tai ir jāiegūst bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts. Sertifikācijas process sākās brīdī, kad ir iesniegts pieteikums sertifikācijai vienā no divām bioloģiskās lauksaimniecības kontroles institūcijām Latvijā – biedrībai "Vides kvalitāte" vai valsts SIA "Sertifikācijas un testēšanas centrs".

Lielupes baseina apgabalā Latvijas teritorijā bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu uz 2010. gada sākumu bija ieguvušas jau 23 saimniecības – Jelgavas, Viesītes, Vecumnieku, Bauskas un Aknīstes novados.